Desjatņikovs: Es uzskatu savu nodarbošanos par visai intīmu lietu, un nav nekādas vajadzības par to kādam stāstīt. Tas, ko dēvē par radošo virtuvi… man nav nekādas vēlēšanās kaut ko paskaidrot, pamācīt – tam nav nekādas jēgas. Turklāt, es nebūt neesmu tik ļoti pārliecināts par to, ko es daru, kāpēc lai es vēl izrādītu citiem savas vājības, savas šaubas?

Es: Tas var dot jums lielāku pārliecību. Kā pie psihologa – parunāt par savām problēmām, nomierināties…

Desjatņikovs: Jā, bet žurnālists nav psihologs. Pirmkārt, žurnālistam es nemaksāju naudu, kā to darītu ar psihoanalītiķi. Un otrkārt, žurnālistam ir pilnīgi citi, savi mērķi. Rupji runājot, es viņu vispār neinteresēju. Viss, kas viņam ir vajadzīgs, ir uztaisīt savu materiālu saskaņā ar diezgan banāliem, klišejiskiem priekšstatiem par to, kas ir komponists.