dienasgramata:

par aktuālo:


attēlā - Vingris

- nesaprotu, kāpēc finansējuma neiegūšana puspabeigtai filmai atklātā konkursā ar neatkarīgu komisiju tiek uzskatīta par līdzvērtīgu cenzūrai, it īpaši, ņemot vērā pretendentu skaitu, kas šogad esot bijis lielāks kā jebkad agrāk Latvijas vēsturē (turklāt, ja es pareizi saprotu, Kučinska izteikumi atskanēja mēnesi pēc konkursa rezultātu pasludināsānas)

- nedomāju, ka Vingra filma atšķirtos ar īpašu māksliniecisku vērtību, lai gan, protams, ar labu aizkadra tekstu un profesionālu skaņu ceļiņu no tās var uztaisīt "Savādi gan" cienīgu joku sižetu (te gan var saprast filmas veidotāju steigu dabūt finansējumu tagad, jo domāju, ka "cūku joki" drīz vien latviešu publikai piegriezīsies uz ilgāku laiku)

- apbrīnoju latviešu politiķu spītīgo turēšanos pie augsti ētiskiem standartiem tipa "es runāju to, ko domāju", jo jebkurā normālā rietumu valstī politiķis uz preses jautājumu par Vingra filmu (vai geju praidu, vai Loskutova atstādināšanu, vai atlīdzību ebreju kopienai utt.) noskaldītu visiem zināmās, politkorektās un pareizās frāzes par vārda brīvību, cilvēka tiesībām, tiesisku valsti un vēsturisko atbildību, bet mūsējie tā vietā neapturami un ar īpašu baudu turpina šaut sev kājā, teikdami to, kas uz mēles

- īpaša pētījuma vērts ir jautājums par "valsts tēla" diskursa ienākšanu publiskajā telpā, aizvietojot tādas līdz šim ekspluatētas "bla bla bla" kā patriotisms, morāle, tradīcijas, ģimene, ticība, ģeopolitiskās intereses vai brīvības un demokrātijas vērtības, interesanti arī, vai "valsts tēla" drošības aspekti ir aktuāli citās valstīs (te es vienkārši atzīstos savā nekompetencē), vai tas ir vienīgi mūsu politiķu "know how"