dienasgramata:

Aizraujošas un nozīmīgas analīzes cienīgs ir tas vispārinātais psihosociālais tēls, kas veidojas, piemēram, manā apziņā, lasot cibas meiteņu (nesauksim vārdā, bet viņas dzīvo Rīgā, Amerikā, Itālijā, Anglijā, laukos, dajebkur) ierakstus par saviem mīļotajiem vienas vai neskaitāmu nakšu vīriešiem. Lieta tāda, ka šīs meitenes es pazīstu, lai arī dažas tikai no cibas, citas vēl mazlietiņ no reālās dzīves, bet tos vīriešus/zēnus/večus es nepazīstu vispār, man nav pat ne visaptuvenākā priekšstata (izņemot banālo "gan jau tāds pats džeks kā visi citi"), kas ļautu šo vīrieti ieskaitīt kādā kategorijā (nu, kaut vai "žurnālists", "brauc ar mašīnu" vai "narkomāns"), jo meiteņu aprakstos absolūti iztrūkst kaut jelkādas, ar reālo sadzīvi un vīrieša sociālo lomu saistītas detaļas (vēl sarežģītāk ir gadījumos, kad šo cibas meiteņu mīļotie vīrieši nepārprotami pieder kādai ārzemju rasei un pasugai, jo arī tur nekādi "latinos" vai "spānis" uz mani neiedarbojas, nu, neiešu taču iedomāties viņu vietā filmu tēlus), taču lasot to, cik laimīgas ir cibas meitenes, cik ļoti viņas ir apmierinātas un cik nebeidz priecāties par ikkatru sava mīļotā vīrieša fiziskās klātbūtnes izpausmi, man gribot negribot apziņā ir jāizveido konkrēts tēls, taču tas sastāv tikai no netveramām detaļām, tāds kā efemērs radījums, kas te pasniedz gultā kafiju, te nodemonstrē kādu ķermeņa muskuli, te ir dzirdama viņa balss (visbiežāk tās ir tikai aprautas frāzes, nekad te netiek aprakstīts viss dialogs), te viņš apsola visādas gaisa pilis un nākotnes plānus, te atkal saožama vien mierīga, aizmiguša zvēra elpa blakus. Jūs vismaz būtu kādu fočenīti ielikušas, uz tādu pirkstos nesatveramu stikla pērlīšu kolāžu es taču nevaru pat būt greizsirdīgs.

p.s. ar cibas džekiem tādu problēmu nav, viņi par savām meitenēm/sievietēm/vecenēm tikpat kā nekad neraksta