punkts visam.

(Reply to this) (Thread)

:)

(Reply to this) (Parent)

veeeeeeee
tāds ūdens

(Reply to this)

Baštiks varētu nodarboties ar mūžības kā fizisko likumu pierādīšanu ;))

(Reply to this)

Jā, un man trūkst vārdu.

(Reply to this)

mjaa, praats un analiize..

(Reply to this)

Stulbais Baštiks! Lai viņš savu mīlestību tagad ņem un izved kā fizisku konstanti. Beigās ar rindiņu "kas arī bija jāpierāda..."

(Reply to this)

mūžības ministrs... bet jēkabsons tomēr rullē vairāk

(Reply to this)

Mjā, un kur ir izeja no krīzes? Krīze jālikvidē. Jālikvidē laulības institūcija! ;-)

(Reply to this) (Thread)

nu ja, nav institūcijas, nav problēmas! ;)

(Reply to this) (Parent)

a kas dzied to "I'm not a preacherman utt., I'm just a singer of a song"...internetā nevaru atrast, ārprāc, tie vārdi, brīnos, ka nekad nebiju vēl dzirdējusi.

(Reply to this) (Thread)

hmm... atradu stāstu par autoru, tas bijis kāds parka sargs, kas visu mūžu gribējis rakstīt dziesmas
šeit stāsts

(Reply to this) (Parent)

tur ir tā, ka dzied Džonijs Kešs, bet dziesmu sacerējis kāds parka sargs, nosūtījis Kešam un ilgi gaidījis, kad viņš to nodziedās. Dziesma tā arī neparādījās nevienā albumā, Kešs nomira un tikai gadu pēc viņa nāves iznāca neizdoto ierakstu krājums, kurā bija arī šī dziesma. Skaisti, ne?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā

paldies,
par dziesmu

(Reply to this) (Parent)

bet Baštiks pilnīgi rullē

(Reply to this)

Šitas man atgādina vienu bretoņu pasaku. Bija tur apmēram tā - dzīvoja kāds vīrs, viņam bija sieva, bērni, bagāta saimniecība, un par to viņš bija pateicīgs mājas gariņam, kādam rūķim, kurš palīdzēja naktīs apdarīt pa dienu nepadarīto, rūpējās par mājdzīvnieku veselību un nesa mājai svētību. Un katru dienu sieva lika rūķim klēts stūrī bļodiņu krējuma, un visi mājas iemītnieki rūķi cienīja un godāja.
Bet kādu dienu sieva nomira. Pagāja laiks, vīrs apņēma par sievu kādu citu - nīgru un skopu sievieti. Sākumā viņa, īgņodamās par tādu izšķērdību, deva rūķim viņa krējumu, un viss gāja pa vecam. Bet tad sāka paklusām liet bļodiņā pienu, tad sūkalas, un beigās vispār neko. Vīrs laikam neko nemanīja, neatceros, bet katrā zinā saimniecība sāka nīkt. Mājdzīvnieki nobeidzās ar briesmīgām kaitēm, bērni slimoja, nepadarītie darbi krājās, labība gulēja uz lauka, siens salija. Skopā sieva slikti izturējās pret kalpiem, tāpēc tie aizgāja, un beigu beigās viss bija izdedzis, iznīcis, ko ēst nebija, un viņi nolēma pārvākties, lai saniknotais rūķis viņus liktu mierā.
Un tāda aina - pagalmā stāv sagrabējuši rati, kuros iejūgts pēdējais klibais zirģelis, ratos pāris maisiņi ar graudiem, uz kuriem tup izkāmējuši bērni, nelaimīgais vīrs un īgnā sieva. Vīrs uz atvadām pārlaiž acis nolaistajai sētai, un pamana ratu pakaļā tupam mazu, melnu, pinkainu radību ar saverkšķītu ģīmīti. Un radība - kas ir tas pats pieminētais rūķis - saka: - es iešu līdz, lai kur jūs brauktu, un kaitēšu tikmēr, kamēr jūs pārvāksieties atkal un atkal, un tā līdz pat jūsu mūža galam!..

Un tad pēdējais teikums pasakā: UN TĀ ARĪ BIJA.

iedomājies, cik šausmīgi BIJA tālāk, pat pasaka to smalkjūtīgi noklusē.

(Reply to this) (Thread)

rūķis kā atskaites punkts ikdienā

(Reply to this) (Parent)