te atkal pamodos no tāda sapņa - zvana mobilais telefons, es paskatos ekrānā, tur skaidri un gaiši rakstīts: zvana Renārs Kaupers, es vēl pabrīnos, kāpēc viņš zvana tieši tagad, jo es īstenībā kaut kur eju, kaut kur garām lieliem tādiem kokiem un vēl tur brauc smagās automašīnas, kas reizēm rada pamatīgu troksni, vispār, grūti sarunāties pa telefonu, taču es atbildu priecīgā balsī: "sveiks un tā", viņš saka: "ā, tas izrādās ir tavs numurs", tad paklusē kādu brīdi un saka: "a ko zvanīji kaut kad?" es atceros, ka tiešām kaut kad esmu viņam zvanījis, bet kādā sakarā vairs neatceros, tikai viņš toreiz necēla klausuli, es saku: "jā kaut kas vasarā bija sakāms, nu, nav būtiski, a kā iet vispār?" viņš atkal klusē, tikai smagi elpo klausulē, es prasu: "nu, kad tad jaunais albums nāks ārā?" dzirdu atkal, kā viņš elpo un klusē, es prasu: "ko?" un tad viņš piepeši saka: "es negribu", un saka to tādā skumjā, skumjā balsī, kurā uz pavisam īsu brītiņu piepeši var sadzirdēt visas pasaules apnikumu un bēdas, tā arī pamodos