Nepabeigtā dienasgrāmata


(bez virsraksta) @ 09:24

Kāpēc sapņos nevarētu risināt normālas darba problēmas - izdomāt, ko rakstīt literatūras balvas pasniegšanas scenārijā, kā labāk pārtulkot kādu frāzi žurnālā? Izdomāt kaut ko dzīvē noderīgu vai pārdodamu? Kāpēc visu nakti jānodarbina smadzenes ar kaut kādu paralēlo realitāti - jādodas geju karagājienā uz Afganistānu vai jāglābj no mīlestības bada nāves nez kur atrasta izmirkusi vjetnamiešu, turklāt vēl apsolot viņu mīlēt līdz mūža galam, skaidri zinot, ka tie ir meli? Kāpēc man sapnī jāuzstājas kaut kādā Orbītas pasākumā ar uz vietas krieviski sacerētu improvizācijas poēmu atskaņās par ķīniešu prinča piedzīvojumiem, kurš atklāja, ka viņa māte patiesībā ir pārģērbies ārlaulības brālis, nodūra viņu un pēc tam arī savu tēvu un dzīvoja laimīgi divatā ar māsu savā plašajā ķīniešu pilī? Poēma bija lieliska, esmu pilnīgi pārliecināts, tikai neatceros ne rindiņas un kur lai arī es to liktu - tādu krievisku un par ķīniešu incestu? Nu, labi, tas geju karagājiens patiesībā bija jautras ballītes noslēgumā, kad mēs ar diviem pazīstamiem gejiem-cibiņiem iekūlāmies kaut kur, kur jau sāka šaudīties, es maskēšanās nolūkos nodzinu matus tā, ka palika tikai astīte uz muguras, gribēju jau paslēpt nogrieztos matus kaut kādos maisos ar visām pārējām mūsu klātbūtnes pēdām, bet tad viens no gejiem-cibiņiem sāka modināt guļošu afgāņu kaujinieku, tipa, baigi smieklīgi - šis pamostas un ierauga mūs sev apkārt. Nemaz nebija smieklīgi, skērī šit tas bija. Labi, ka es pamodos pirms tā afgāņa.
 

Nepabeigtā dienasgrāmata