apnicis ik nakti
piedzerties līdz nemaņai
ar skumjiem kāršu spēlmaņiem
un padevīgām maukām
skatīties kā uzaust
liesmojošā bumba
čaka ielas tālajā galā
tik skaisti
viena bezgalīga diena
kas nebeidzas
un nepiedzimst radības mokās
zini Dievs man gribētos
strādāt par sētnieku maigu
ar laistāmo šļūteni
raupjajās rokās

mēģināju iedomāties, ka stāvu Ziemeļpolā un skatos uz augšu... sareiba galva, cik Zeme ir maziņa

dedzinot cukuru virs absinta, nav jēgas stilot ar brūnajiem cukurgraudiem, tie šķīst daudz lēnāk un izjauc visu procesu

situācija ir sekojoša: absints Xenta, brūnais cukurs, citronu sula, Bitter Lemon, ledus, forele īpašajā sālījumā, baltmaize ar sezama sēkliņām, pāris kaperi, Monterigo siers (izcils), Gorgonzola (varēja būt maigāka), pistācijas (tūlīt beigsies)

aizmirsu piebilst, pilnā skaļumā skan Riharda Vāgnera Klīstošais Holandietis 1968. gada ierakstā ar Teo Adamu galvenajā lomā, BBC kori, New Philharmonia orķestri un Oto Klempereru pie diriģenta pults