Nepabeigtā dienasgrāmata


(bez virsraksta) @ 11:23

Sapnī redzēju, kā deg mani mati, tas ir, nevis redzēju, bet viss bija savādāk - es stāvēju uz skatuves un mēģināju aizsmēķēt, izrāde nebija vēl sākusies un es jau nemaz negrasījos uzstāties, nē, es tikai kaut ko tur kārtoju, bet skatuve bija parastā, tā, kas parasti ir manos sapņos, kad runa ir par skatuvēm, tā kaut kā iekārtota sapņu mehānika, ka topogrāfiskās klišejas atkārtojas ne sliktāk par sižetiskajām, un manos sapņos es bieži redzu pamatskolas gaiteni un vecās kļavas aiz loga otrajā stāvā mūsu klasē, nez kāpēc tā ir ēnaina un klusa, vēstures skolotājas klase, apmēram piektā vai sestā, es toreiz mācījos mazā lauku skoliņā aizauguša pils parka vidū, pēc tam es aizgāju uz pilsētas vidusskolu un tur bija viss savādāk, taču skatuve nāk manos sapņos tieši no vidusskolas standartēkas, un vienalga, vai sapnī tā ir teātra vai koncertzāles skatuve, tās iekārtojums ir viens un tas pats, smagais tumšsarkanais priekškars abās pusēs un noslēpumainās aizkulises, bet es tur stāvu ar savām cigaretēm un mēģinu aizšķilt kaut kādus salipušus sērkociņus, kas klusi kūpot iešņācas un vairs nav nodzēšami, es metu kastīti pāri galvai un nepamanu, ka tā iekrīt manos garajos, zīdaini kuplajos matos, pamanu tikai, ka pār skatuvi sāk snigt dejojošu pelnu pārslu sniegs, dziļdomīgs un svarīgs, arī visi citi uz brīdi sastingst un vēro krītošās pelnu drupatas, tad sāk māt ar rokām un mēģina man pateikt, ka mati deg, es ieķeros ar pirkstiem tajos, atceros riebīgo sajūtu, kas rodas izkusušiem matiem pieskaroties ādai, cenšos noraut degošos kumšķus un rokās man paliek matu ērkulis, tad otrs, turklāt vēl svilinoša sajūta, kā tad, kad asfalts norauj ādu celim, sāpes un kauns, nu, protams, kauns par to, ka es kā idiots sev matos iemetu degošus sērkociņus, bet vēl es zinu, no kurienes šis sapnis, es bieži, kad smēķēju, domīgi atspiežu galvu plaukstā un izdzirdu klusu švirkstoņu pie pašas auss - tur cigaretes gals manos pirkstos pieskaras kādai izpūrušai matu šķipsnai, bet tajā sapnī izrāde tomēr sākās un uzreiz arī beidzās, jo zālē izcēlās kautiņš un kāds vīrietis nodūra manu draugu, pareizāk sakot, kādu tur draugu, viņš pat sapnī bija tikai nevajadzīgs paziņa, kaut kāds bijušais klasesbiedrs vai kas tāds, bet tas, kas viņa sirdī iedūra no zemes paceltu nazi, bija pedzēries armēnis, nez kāpēc es sapnī uzreiz sapratu, ka tas ir piedzēries armēnis, viņš to idzarīja kautiņa karstumā, kad apkārt visi bija aizņemti ar kaušanos, un es vienīgais pamanīju, kā viņš pieliecas, paņem nelielo asmeni un iedur manam paziņam krūtīs, bet es, to ieraugot, aizmuku, tas ir, izvēlējos nevis aizstāvēt paziņu, lai arī ne draugu, es pat nesāku kliegt, lai pievērstu pārējo uzmanību, nē, vienkārši klusi aizlavījos prom, ciešot bailes un kaunu par savu gļēvulību, fui, šāds, lūk, sapnis un nekāda seksa ar nepazīstamiem cilvēkiem.
 

(bez virsraksta) @ 11:59

bļin, kā man riebjas tā izlecošā reklāma apollo.lv, kur rakstīts "Parūpējies par draugu" un seriālā maniaka slepkavas roka nosvītro kārtējo seju grupas fotogrāfijā, to reklāmu nav iespējams aizvērt un arī tad, kad tā aizlokās ciet, reizēm sākas gļuki un pie lapas skrollēšanas tā atkal atlokās vaļā, pasakiet man tā programmētāja adresi!
 

(bez virsraksta) @ 12:21

man sāk maksāt naudu aizvien agrākos datumos, es taču nevaru paspēt iztērēt! vai tiešām būs jāsāk krāt?

p.s. laikam šodien krāšu - nekas cits neatliks, esmu aizmirsis mājās plastikāta kartiņu
 

(bez virsraksta) @ 12:25

es vēl neesmu redzējis nevienu meiteni minisvārciņos, lai gan pavasaris jau pusē! taureni redzēju, zilos ziediņus kapos redzēju, bet meitenes nē...
 

(bez virsraksta) @ 12:43

atcerējos - es taču šorīt, izejot no mājām, uz trotuāra baznīcas priekšā ieraudzīju pamestas sieviešu biksītes, aizmugurē puscaurspīdīgi melnas, bet priekšpusē ar sarkanām rozēm. nez, tā ir laba zīme?
 

(bez virsraksta) @ 13:23

"Trīs lietas man šķiet brīnumainas, un ceturto es nesaprotu: ērgļa ceļš padebešos, čūskas ceļš pāri klintij, kuģa ceļš jūras vidū un vīra ceļš pie jaunavas. Tāds pats ir arī laulības pārkāpējas sievas ceļš; viņa bauda tai priekšā likto cienastu, noslauka muti un saka: Es nekā ļauna neesmu darījusi!"

Salamana pamācības 30.18-20
 

(bez virsraksta) @ 13:43

"Tomēr savā netiklībā viņa gāja vēl tālāk. Kad tā redzēja pie sienas kaldeju vīru attēlus sarkanā krāsā ar jostu ap gurniem un augstām cepurēm galvā, kas izskatījās kā stalti kareivji, līdzīgi babiloniešiem, kuru dzimtene ir Kaldeja, tad iedegās viņas kaislība pret viņiem, kad viņa tos ieraudzīja, un viņa sūtīja vēstnešus pie tiem uz Kaldeju. Babiloniešu dēli nāca pie tās, lai nodotos mīlestībai ar to un aptraipīja to ar savu netiklo kārību. Kad tā bija sakaros ar viņiem nešķīsta kļuvusi, tie viņai apnika.
Kad nu viņa atklāti piekopa netiklību un viņas izvirtība jau visiem bija kļuvusi redzama, jo viņa neslēpa un atklāja savu kailumu, tā apnika arī Man, kā viņas māsa Man bija apnikusi. Viņas netiklība kļuva arvien ļaunāka, arvien vairāk izvirtuši kļuva viņas sniegtie pērkamie glāsti; tā atcerējās tad savu jaunības laiku, kad tā jau Ēģiptē labprāt bija ļāvusies tiem, kas kāroja pēc viņas. Tad viņa iekarsa pret saviem jaunajiem mīļākajiem un turienes izvirtuļiem, kuriem locekļi bija kā ēzeļiem un sēklas izplūdums kā ērzeļiem. Tu labprāt kavējies domās pie savas jaunības laika netiklības, kad ēģiptieši taustīja tavu stāvu un spaidīja tavas jaunavīgās krūtis."

Ecēhiēla grāmata 23,14-21
 

(bez virsraksta) @ 16:36

(bez virsraksta) @ 20:52

no abām pusēm apceptas zaļā cukīni šķēlītes un sīpols extra virgin kaņepju eļļā ar svaigi maltiem melnajiem pipariem, aso bengālijas mango čatnī un mazajām marinētas kukurūzas vālītēm, kraukšķīgu kliju bageti un olīvēm. vēl sagriezt astoņās daiviņās laimu, sasmalcināt ledu un pieliet Cachaça, pieliet vēlreiz. garlaicīgi vienam
 

(bez virsraksta) @ 23:28

Пионер Коля, начитавшись фантастики, "вычислил" в толпе инопланетянку и, следуя за ней, нашел в заброшенном доме машину времени. С ее помощью, он побывал в будущем, где прихватил у космических пиратов Крыса и Весельчака У миелофон - приборчик, угадывающий мысли. Однако, пираты не собираются так просто расставаться с ним и перемещаются вслед за Колей в 1984 год. Пока Коля ломает голову над простым вопросом - "Куда ему девать миелофон?" в его классе появляется новая ученица - Алиса Селезнева… и дальше начинается увлекательная чехарда с постоянными погонями и поисками…
 

Nepabeigtā dienasgrāmata