dienasgramata:

Nevāri kazlēnu viņa mātes pienā

“Pat ja mēs visi pēkšņi pārstātu braukt ar mašīnām, ar to vēl nebūtu līdzēts, lai novērstu klimata izmaiņas. Jāmainās arī pārtikas patēriņa paradumiem. (…) Gaļas izstrādājumu ražošana veicina skābos lietus, upju un ezeru aizaugšanu un klimata izmaiņas. Daudzi eksperti apgalvo, ka ēst gaļu ir tas pats, kas ikdienā braukt ar mašīnu.”

Jānis Brizga, Pasaules dabas fonds, no raksta “Neēd zemeni ziemā” (www.politika.lv)

Visas pazīmes liecina, ka cīņa pret globālo sasilšanu pamazām kļūst par jaunu starptautisku reliģiju ar visām no tā izrietošām sekām. Tā ir starptautiska, mūsdienīga, racionāla reliģija, kas balstās zinātniskos argumentos, taču pieprasa ticību noteiktām dogmām. Pirmkārt – tam, ka globālā sasilšana ir realitāte. Otrkārt, tai ir sava apokaliptiska vīzija – priekšstats par to, kā pasaule ies bojā cilvēka rīcības, tas ir, grēku rezultātā. Treškārt, šai reliģijai ir pavisam konkrēta eshatoloģiska programma – ja cilvēks mainīs savu uzvedību, mainīs attieksmi un pats sevi, viņš var novērst pasaules galu. Viss, kas tam ir nepieciešams, ir sekošana izteikti reliģiskiem principiem ikdienas dzīvē.
Klimatistu ētika ir visaptveroša sistēma, kurā ietilpst vai kurai var tik pakļauta jebkura dzīves joma. Būtisks ir atzinums, ka ikviena cilvēka eksistence mūsdienu pasaulē ir a apriori grēcīga, ikviena mūsu darbība ietekmē klimata izmaiņas un viss, ko mēs varam darīt, ir censties samazināt šīs ietekmes radīto postu – ievērot jaunās reliģijas bauslību, šķirot atkritumus, lietot tīrāku benzīnu, boikotēt videi nedraudzīgu tehnoloģiju produktus, vākt parakstus par nosodījuma izteikšanu ASV tās politikas sakarā. Šī ētiskā sistēma piedāvā reālu un racionāli pamatotu iespēju uzlabot savu eksistenci – zinot patiesību par globāla rakstura kopsakarībām, cilvēks var atbrīvoties no savas iedzimtās nešķīstības un saraut postošo klimata izmaiņu ķēdi. Tam kalpo noteikta bauslība, askēze un savdabīgs ikdienas rituālu klāsts. Ar tradicionālajām reliģijām to vieno priekšstats par zaudēto paradīzi, par zelta laikmetu, cilvēces nevainību, ko mēs esam zaudējuši civilizācijas attīstības gaitā. Savas baudas un ērtības labad mēs esam atkāpušies no Ekoloģiskās Sistēmas pamatprincipiem, tāpēc viss, ko mēs šobrīd darām, ir ļauns. Ekoloģiskā Sistēma (kas jaunajā reliģijā aizpilda Absolūta nišu) mums to nepiedos, kā rezultātā cilvēces bojāeja ir tikai laika jautājums. Šīs bojāejas gaidas precīzi atkārto klasiskos apokaliptiskos priekšstatus, kas ietilpst praktiski jebkuras attīstītas reliģijas dogmatikā.