un tad vēl ir tā, ka vienā brīdī tu saproti - "visas sievietes ir viena". ha, ha! tu nodomā. šī doma ir tik vienkārša, vilinoša un trula, un visu pasaulē izskaidrojoša un bezjēdzīga, un - pats trakākais, ka tā ir veca kā pasaule. tu skraidi pa savu dzīvi un tad pienāk brīdis, kad saproti, ka visu laiku meklē vienu un to pašu, tas ir, nevis meklē, nu, cik tad tur ir tā laika meklēt un tā tālāk, nu, protams, tu nemaz nemeklē, bet atrodi, tu atrodi vienu un to pašu, tikai tev nav neviena, kam to pastāstīt, jo sievietēm jau to nevar teikt, nu, saproti, nevar teikt, apvainosies un tā tālāk, vai vispār nesapratīs, bet vīriešiem to nevar teikt, jo tam nav ne vismazākā sakara ar vīriešiem, vīrieši te ir ņepričom, tu vienkārši esi viens pats ar šo savu jēlo patiesību, tu skaties tās vienīgās sievietes sejās, kas nāk pretīm un redzi tikai vienu, redzi tikai to seju, kuras acīs var saredzēt mazu un smieklīgu atspulgu - sevi. sitiet mani. nesitiet bungas.