Bet citreiz ir atkal tā, ka tu paskaties pa logu un saproti, ka tas viss, ko tu redzi, ir tavs, visi mākoņi, kaijas, pirmie saules stari kaimiņmāju jumtu skārdā, neatļautās vietās apstājušās mašīnas uz ielām, visas skaistās un visas neglītās mašīnas, visas grāmatas ne tikai tavā plauktā, bet arī grāmatnīcās un bibliotēkās, un mitrajos pazemes tuneļos, visas skaistās meitenes, kas izgājušas no mājām tik siltas un līksmas ar saviem vakar iedegušajiem vēderiem, visi tavi uzticamie draugi, kuru vēstules ir tavā pastkastītē, laimīgās un skumjās, mierinošās un uzmundrinošās vēstules, visi cilvēki, kas steidzas uz darbu vai kaunīgi atgriežas mājās no kādas slepenas tikšanās, visas koku lapas un mazie rīta kukainīši - tas viss pieder vienīgi tev un piederēs mūžīgi, pilnīgi, absolūti, neatņemami piederēs tikai tev vienam pašam. Vienam pašam.