"Izlasīju Diānas un Renātes vēstuli. Vispirms gribas viņas nomierināt, ka "lielā mīlestība" nekur nepaliks. Man pašam ir 19 gadu, pašreiz dienu Padomju Armijā. Tieši pēc iesaukšanas esmu daudz ko pārvērtējis un tagad redzu pavisam citādāku nekā agrāk. Esmu students, pašreiz mācības, protams, esmu pārtraucis. Arī man mājās palika mīļotā meitene. Līdz iesaukšanai bijām pazīstami nepilnus divus gadus. Iepazināmies diskotēkā, man bija 17, viņai 16. Viņa man iepatikās uzreiz, un nevis tādēļ, ka bija tāda kā visas pārējās, bet tieši otrādi - viņai nebija visa tā, kas tik ļoti raksturīgs meitenēm, kas regulāri apmeklē diskotēkas. Viņām ar laiku izstrādājas kaut kāda trafareta uzvedības, kustību un diemžēl bieži vien arī domāšanas norma, par apģērbu un matu sakārtojumu nemaz nerunājot.
Arī es pats kādu laiku organizēju diskotēkas, "profesionālas" intereses un tāpat atpūtas dēļ bieži tās apmeklēju, tātad pats piederēju pie šīs "diskojaunatnes". Beidzot nonācu pie secinājuma, kas mani pārsteidza. Katru diskotēku apmeklē vieni un tie paši jaunieši. Varētu domāt - labi vien ir, katram sava iemīļota atpūtas vieta. Taču tie paši jaunieši nākamajā vakarā sastopami atkal citā diskotēkā. Būtiska ir arī diskotēku kvalitāte. Bieži vien tā aprobežojas ar aizrobežu estrādes jaunākajiem grāvējiem un pāris raustīgiem prožektoriem - samaksā rubli un rausties līdzi, kamēr apnīk.
Kas gan var veidoties jaunieša galvā, kuram sestdienas un svētdienas paiet šādā atmosfērā, bet nedēļa tikai šīs sestdienas un svētdienas gaidās? Vēl ir atmiņas, kā viņš "salaida" ar to un kā šis "salika pa pieri" tam vai tam. Vairāk nekā. Skolā nav interesanti, mācīties nav vērts, jau kaut kā jau atestātu dabūšu un pēc tam tik taisīšu lielo rubli. Diemžēl tādas ir daudzu tīņu domas. Jābrīnās, cik garīgi truls var būt cilvēks šajā vecumā. Visas zināšanas izpaužas džinsu, krosa kurpju un jaunākās stereoaparatūras cenās, parasti tādēļ, lai zinātu, cik no vecākiem mēģināt izkaukt algas dienās. Par grāmatu cenām gan nav jēgas, jo ar lepnumu tiek ziņots, ka "es tādas nelasu".
To visu neesmu izdomājis, jo daudzus no šiem jauniešiem pazīstu. Viņu man kļūst vienkārši žēl. Protams, to neattiecinu uz visiem saviem vienaudžiem, visiem diskotēku apmeklētājiem. Tomēr es uzskatu, ka šāda jaunatnes masa kļuvusi dominējošā daudzās mūsu republikas diskotēkās."


JĀNIS, vēstule žurnālam "Liesma" 1986. gada martā