šodien man piezvanīja no antikvariāta "Vēsture" un pateica, ka ir saņēmuši 80. gadu žurnālus "Liesma". es steigšus aizbraucu pakaļ - 81.-84. gada atsevišķi numuri, kopā 25 gab. katrs - īsta pērle. atradu rakstiņu atvērumā "Kontinentu vitrāžas" no 1982. gada marta numura - rakstiņu, kas atstājis pamatīgu bērnības traumu. Virsraksts: "Panki "pankojas"?"

"Šādus jauniešus - arī attēlā redzamos - Rietumberlīnē var redzēt daudzās pankus pulcējošās diskotēkās. Piere, vaigi, deniņi, acis viņiem izkrāsotas visdažādākajās varavīksnes krāsās. Abu dzimumu pārstāvji ir grūti atšķirami. Noskūti galvvidi ar šur tur atstātiem bieziem matu celiņiem ir sevišķi raksturīgi. Viņu nodarbošanās? Dzīves stils? Attēlā redzamā Angelika atbild: "Es labprāt dejoju, labprāt klausos mūziku, labprāt muzicēju..." Viņai ir septiņpadsmit gadi. Angelikas draugam ir mazliet cits viedoklis - ja man būtu bijusi apgūt kādu nopietnu profesiju, viss varbūt būtu izvērties savādāk. Tagad? Tagad vislabprātāk dotos uz Indiju. Ja mani radinieki mani nodrošinātu ar divsimt markām mēnesī, es tur varētu dzīvot tikpat labi kā dievs Francijā... Un viņš piebilst - viss jau sen man apnicis."

Jāpiebilst, ka attēlā redzami neonacistiska paskata jaunieši ādas jakās ar 1 cm augstu un 2 cm platu grebeni. Vēlāk es nevarēju saprast, no kurienes Latvijas pankiem tās pārspīlētās zvaigžņveida grebenes un stila trūkums. Kopš tā laika es gribu doties uz Indiju. Priekšstatu par hipijiem es ieguvu no Miervalda Birzes grāmatas "Rozā zilonis".