Nepabeigtā dienasgrāmata


Reply To:

(bez virsraksta) @ 11:31

[info]dienasgramata:

bieži vien ir tādi brīži, kad šķiet, pat nevis šķiet, bet tu skaidri zini, ka tas, kas ar tevi notiek, reiz jau ir bijis, turklāt bijis tieši tādā pat izskatā un veidā, bijis ne reizi vien un patiesībā tu jau sen esi pieradis pie tā, ka nekas jauns nav iespējams ne tikai tavās attiecībās ar citiem cilvēkiem, bet, kas pats briesmīgākais, arī tavās attiecībās ar sevi, un tu esi šeit jau nez kuro reizi un nav nekāda šobrīd, bet tie cilvēki, kas tev apkārt, nē, visbiežāk tas ir viens un tas pats cilvēks, tādos brīžos ir tikai viens cilvēks līdzās, kurš, teiksim, raud vai paslēpies aiz stūra un klusītēm kliedz klausulē, vai mēģina kaut ko paskaidrot vēl kādam trešajam, kurš ir iekšā klausulē vai varbūt stāv uz ielas un gaida, kad varēs satikt šo cilvēku un mierināt un glāstīt un turēt pie rokas, bet tu skaties sev priekšā, pat ne uz to cilvēku, kurš raud, nav taču iespējams skatīties uz cilvēku, kurš raud, bet tu skaties sev priekšā, apmēram piecpadsmit centimetrus no deguna un domā, nē, protams, tu neko nedomā, bet tev vienkārši negribas atzīties, ka tu truli blenz tukšumā, kas tev apkārt un tukšumā, kas sevī, tāpēc tu labprātāk iztēlojies, ka tu domā, un, ja kāds gadījumā tevi tajā brīdī redzētu, viņš nodomātu, ka tu kaut ko izmisīgi centies saprast vai izdomāt, bet tu vienkārši baidies aizvērt acis... aizvērt acis ir visvienkāršāk... aizvērt acis un redzēt sapņus...
 

Your Reply:

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Esi modrs! Lietotājs ir ieslēdzis anonīmo komentētāju IP adrešu noglabāšanu..

Nepabeigtā dienasgrāmata