Čaks Palanjuks: "Kādam citam manam draugam, zēnam no skolas, vecākais brālis bija dienējis jūras kājniekos un izstāstījis, ka Tuvajos Austrumos džeki sit kulakā pavisam savādāk, nekā mēs to darām šeit. Viņa brālis bija dislocēts kaut kādā kamieļzemē, kur tirgū brīvi pārdod tādas lietiņas, kas izskatās pēc stilīgiem vēstuļu attaisāmajiem. Šie stilīgie rīki sastāv no tieva metāla stieņa, slīpēta misiņa vai sudraba, apmēram plaukstas garumā, ar uzgali vienā galā, vai nu metāla bumbiņu, vai tādu kā izgrebtu zobena rokturi. Tas jūras kājnieku brālis stāstīja, ka arābu puišeļi padara savus locekļus stingrus un tad iebāž tajos šos metāla stienīšus, pilnā garumā iekšā savā daiktā. Viņi sit kulakā ar visu stienīti iekšā un tas padara visu procesu daudz patīkamāku. Spēcīgāku.
Viņš ir no tiem vecākajiem brāļiem, kas ceļo apkārt pasaulei un sūta uz mājām visādus franču izteicienus. Krievu lamuvārdus. Noderīgus padomus, kā labāk sist kulakā.
Kādu dienu mazais brālis neierodas skolā. Vakarā viņš man piezvana un lūdz, vai es nevarētu savākt viņa mājasdarbus nākamajām pāris nedēļām. Jo viņš ir slimnīcā.

(turpinājums vēlāk)