Ieelpojiet.
Ievelciet elpu, cik dziļi vien spējat.
Šim stāstam vajadzētu aizņemt tik daudz laika, cik ilgi jūs varat aizturēt elpu, un tad vēl mazliet. Tāpēc klausieties, cik ātri vien spējat.
Kāds mans draugs, kad viņam bija trīspadsmit gadu, padzirdēja par „tapas spraušanu”. Tas ir tad, kad džeku izdupsē pakaļā ar mākslīgo locekli. Ja pietiekami spēcīgi stimulē prostatas dziedzeri, runā, ka var sasniegt vairākus sprādzienveida handsfree orgasmus. Tajā vecumā mans draugs bija mazs seksa maniaks. Viņš vienmēr meklēja jaunus un labākus paņēmienus, kā atbrīvoties no sēklas. Viņš dodas uz veikalu, lai nopirktu burkānu un vazelīnu. Lai veiktu mazu privātu pētījumu. Tad viņš iztēlojas, kā tas izskatīsies, stāvot pie kases - vientuļš burkāns un vazelīns, kas slīd pa konveijera lentu pretim pārtikas veikala kasierei. Visi pircēji, kas stāv rindā, nolūkojas uz to. Visi redz, kādu lielisku vakaru viņš sev ir ieplānojis.
Nu, ko viņš dara, viņš nopērk pienu un olas, un cukuru, un burkānu, visas sastāvdaļas, kas nepieciešamas burkānu pīrāgam. Un Vazelīnu.
It kā viņš dotos mājās, lai iebāztu sev pakaļā burkānu pīrāgu.
Mājās viņš izdrāž no burkānu glītu un strupu daiktu. Viņš noklāj to ar smēri un uzsēžas tam virsū. Un – nekas. Nekāda orgasma. Nekas nenotiek, izņemot to, ka mazliet sāp.
Tad pēkšņi šo sīko mamma sauc vakariņās. Viņa saka, lai nāk lejā, tūlīt pat.
Viņš izvelk burkānu ārā un paslēpj šo glumo, slīdīgo, sūdaino padarīšanu netīrās veļas kaudzē zem gultas.
Pēc vakariņām viņš dodas apciemot savu burkānu un tas ir pazudis. Ar visu netīro veļu, kamēr viņš vakariņoja, muterīte to visu savāca, lai izmazgātu. Nav šaubu, ka viņa ir atradusi to burkānu – rūpīgi apgraizītu ar virtuves nazi, vēl aizvien slidenu un smirdīgu.
Mans draugs gaida baiso brīdi, kad viņa radinieki uzdos iznīcinošo jautājumu. Viņš gaida mēnešiem ilgi. Un viņi neko nepajautā. Nekad. Pat tad, kad viņš kļūst pieaudzis, šis neredzamais burkāns turpina karāties virs viesību galda katros Ziemassvētkos, katrā dzimšanas dienas ballītē. Katrās Lieldienās, kad viņš atbrauc ar bērniem, viņa vecāku mazbērniem, lai meklētu dārzā paslēptās olas, šis burkāna spoks lidinās gaisā virs viņiem.
Tas ir kaut kas tāds, ko grūti nosaukt vārdā.
Frančiem ir tāds izteiciens: „Kāpņu gars”. Franciski: Esprit d’Escalier. Tas nozīmē to brīdi, kad tu atrodi atbildi, bet jau ir par vēlu. Teiksim, tu esi viesībās un kāds tev pasaka kaut ko aizvainojošu. Tev kaut kas ir jāatbild. Un tu esi spiests visu acu priekšā pateikt kaut kādu muļķību. Bet tad, kad tu dodies prom no viesībām...
Kad tu jau ej lejā pa kāpnēm, pēkšņi... Tev ienāk prātā tieši tas, ko tev vajadzēja atbildēt. Kaut kāds perfekts pretsitiens, kas nogāž gar zemi.
Tas ir Kāpņu Gars.
Taču pat frančiem nav izteiciena, kas apzīmētu to stulbo rīcību, ko tu esi izdarījis pirms tam. Visas tās stulbās, nožēlojamās lietas, ko tu patiesībā domā vai dari.
Rīcība, kas ir tik nožēlojama, ka tai nav iespējams izdomāt apzīmējumu. Tik nožēlojama, ka par to nav iespējams runāt.
Atskatoties atpakaļ, bērnu psihologi un skolu konsultanti jums šodien pateiks, ka pēdējā pusaudžu pašnāvību vilnī lielākā daļa gadījumu bija puikas, kas mēģināja sevi žņaugt, sitot dūrē. Viņu radinieki šos parasti atrada ar dvieli ap kaklu, dvieli, kas piesiets pie gultas galvgaļa, mirušus. Mirusi sperma visapkārt. Protams, radinieki to visu satīrīja. Viņi uzvilka savam bērnam bikses. Viņi izdarīja tā, lai viss izskatītos... labāk. Lai izskatītos pēc parastās skumjās pusaudžu pašnāvības.

(turpinājums vēlāk)