Es, sēžot tualetē, pārlasu savu mīļāko fentezī žanra literatūru - visādus materiālus par Rērihu ekspedīcijām 1923-1928. gados, to skaitā viņu sekotājas Zinaīdas Fosdikas dienasgrāmatas, kurās naivā atklātībā tiek izstāsts viss, ko viņa redz - garu izsaukšanas, galdiņa dancināšanu, automātisko rakstīšanu pēc diktāta, sarunas ar Mahatmām (neiemiesotajiem dižajiem gariem, kas vada cilvēces attīstību ar slepenām metodēm), dažādu sīku priekšmetu materializācijas, naudas operācijas, plānus iepirkt zemi Vidusāzijā, politiskās un birokrātiskās aizkulises, Brālības dotās zīmes un pareģojumus (par Zemes bojāeju 1977. gadā un cilvēces pārcelšanos uz jauno planētu), pašas Helēnas Rērihas augošo pārliecību, ka viņa ir Pasaules Māte, kura nākotnes pilsētā dzīvos visaugstākajā tornī, lai varētu saņemt informāciju taisnā ceļā no Venēras, nevis caur Mahatmu ziņojumiem. Gandrīz nokritu no poda, izlasot, kā viendien Pasaules Māte jautā saviem amerikāņu draugiem, vai nevar šai sameklēt tādu grāmatu "Alises piedzīvojumi Brīnumzemē", šai Mahatmas esot ieteikuši izlasīt. Esot baigi krutā.