dienasgramata:

nē, es taču neesmu dzērājs, reizēm, protams, gadās, ka aizraujos, taču dzērājs es neesmu, nosvītrots...
tā lieta ir pilnīgi noteikti jāpārtrauc, ja tā pamēģina atcerēties, kas sadarīts, cik asinskāriem suņiem vakar paiets garām pilnīgi bez vismazāko trīsu starpgadījuma, cik sarūsējušiem kuģiem uzkāpts, cik sētām cauri līsts un tad vēl pa tiem akmeņiem, slidenajiem, melnajiem akmeņiem, un nez kāpēc svešās mājās, mazās svešās istabiņās, uz sarkanā paklāja, uz baltā galdiņa, tad vēl tas šņabis, un gurķīši, nezinu, nezinu, katoļu mūķenes, slavik, idji sjuda! slaviks stāv ielas vidū un nekur tā arī neaiziet, nezinu, privātā zālājā ķerti zēni un meitenes, atceros plati ieplestās rokas un pazemē iemītās suņu kakas, bumbiņas baltas un dzeltenas, veci fotoalbumi un kartiņas, sīkāki uzrakstīšu vēstulē, vēl šņabis, konjaks, kalvadoss, atcerējos - viss sākās ar džinu, iespējams, kļūda bija ledus, tas padara dzērienu dzirkstošāku un karstajā maija saulē, nosvītrots...
neesmu dzērājs, taču reizēm, jāatzīst, protams, nosvītrots...
kļūda bija sākt ar ledu, vēlāki jau viss aizgāja...
un tagad vēl tie netīrie trauki...