dienasgramata:

atceros, kā bērnībā ziemas brīvlaikā tā ap mīnus divdesmit gāju slēpot no rīta agri pirms saullēkta vēl vilnas dūrainīšiem un alumīnija slēpju nūjām uz pļavu pa gurkstošu sniegu un pirmajos saules staros, kad apvārsnim pārveļas tumši sarkanā milzīgā ripa, temperatūra nokrīt vēl par pieciem grādiem, viss sastingst un gaisā tāds spalgs klusums no sala, bet degunā sasalst tās spraudziņas, kas atbild par smaržu un mutē ieguļas savāda metāliska garša, es skatos uz mazajām lāstekām cepures malās un saprotu, ka nevaru atraut kājas no zemes, vien stāvēt un raudzīties saulē, man bija gadi desmit un visapkārt vairāku kilometru attālumā neviena cilvēka