Nepabeigtā dienasgrāmata


26. Janvāris 2007

N.Naumanis @ 11:27


N.Naumaņa šodienas valodas pērles:

"urbānās dzīves sāls"
"sociālais plasts"
"visai remarcisks flīlings, tikai bez kripatas blazēta snobisma"
"ar misijas apziņu uztankots žests"
"gļotaini bezformīgā čuru krāsas masa"
"antīko arhetipu un mitoloģisko priekšstatu Prokrusta gultā iestīvēto lokālo dramaturģisko matriču pārpūlīga tēlaina reanimēšana (kā Kairišam)"

un vēl - N.Naumaņa dienas aforisms:

"Ja tualetes spogulī jūs jūtu mulsumā nesaskatāt savu ģīmi, jums, mazākais, nav humora izjūtas, par paškritiku nerunājot."


Nekaitīgā suga. Savējie
Normunds Naumanis

Monotonija. Spēlfilma, režisors Juris Poškus

Bez aplinkiem — šī filma ir principiāli svarīga ne vien kā estētiska kaprīze, protams, art house, ne meinstrīma gultnē, un gana saistošs lokālās kinovalodas attīstības vingrinājums, bet arī kā sociālantropoloģisks fenomens. Jo Jura Poškus Monotonijas mūsdienām piederošie ļauži atnākuši un tikai šim autoram raksturīgā dīvaini "nepareizā", tomēr cilvēcīgi tik pievilcīgā intonācijā — bez latviski smagnējās, tak omulīgās ironijas un dzīves kā ekscentriska akvārija sajūtas (kā Pakalniņai), bez ciniskās bezcerības un ieprogrammētām seksuālām frustrācijām (kā Celmai) vai bez žanriskās "shēmošanas", lasi — pakaļdarināšanas B–kategorijas Holivudai (kā Graubam), bez dzīves teātra = trako nama paranoidālas atreflektēšanas (kā Krievam), bez antīko arhetipu un mitoloģisko priekšstatu Prokrusta gultā iestīvēto lokālo dramaturģisko matriču pārpūlīgas tēlainas reanimēšanas (kā Kairišam) — pirmo reizi (!) mūsu postindependences laikos spēles kino izstāsta pavisam vienkāršu, katram saprotamu stāstu par lauku bērniem Rīgā. Par ko vien Poškum pienākas žetons — par latvju kino ignorētā sociālā plasta ieraudzīšanu un par savu "dižā mākslinieka" ambīciju apvaldīšanu, uzticoties... vienkārši dzīvās dzīves vērošanai. Poškus filma nav ar "vienīgā gada kinonotikuma" misijas apziņu uztankots žests, bet gan klusa pedantiska ņemšanās, sava ceļa iešana, kas loģiski turpina un papildina itin visu, ko režisors līdz šim kino ir darījis (vismaz trīs ievērības cienīgas, stilā un jēgā konsekventas filmas: 110/220, Nāves eņģeļi, Bet stunda nāk) un ar ko, patīk vai ne, tomēr būtu jārēķinās.

Lauku jaunieši pilsētā

Režisora fokuss uz šo lielo minoritāti (lauku jaunieši pilsētā), kas vienlaikus veido Rīgas studējošās un vienkārši bumbulējošās jaunatnes pamatmasu, tagadnes urbānās dzīves sāli, bet kurus šī eiropocentriskā, tomēr ļoti provinciālā pilsēta kaut kādā patoloģiskā veidā šā kā tā atgrūž, nepieņem, ignorē un galgalā izspļauj, veido milzīgu neagresīvo margināļu masu, kuru dzīve paiet, kā vērojam filmā, totālā bezjēgā — klīstot no viena īrēta kolektīva kakta uz citu, no viena "projekta" uz nākamo, no viena gadījumdarbiņa uz kārtējo pārmēnešu štellīti.

Un kuru (bezjēgu) paši dzīvotāji itin labi apzinās, un tādēļ mūsu citadeles gaisā strāvo tādas metafiziskas skumjas ciešanas. Nerealizējušos, īsti neapmierinātu cilvēku "garīgie izgarojumi" taču nepaliek bez pēdām, šī bezceres enerģija krājas — pietiek aiziet uz kādu no daudzajiem dārdošajiem naktsklubiem vai spēļu zālēm — bezmaksas dzertuvēm, lai gaisā gluži fiziski justu fatālu dīku nolemtību.

Nāk prātā Džarmušs

Jā, bingo, — Poškus radījis kino par zudušo (zūdošo?) paaudzi ar visai remarcisku fīlingu, tikai bez kripatas blazēta snobisma. Poškus kopā ar operatoru Andreju Rudzātu gana precīzi apjēdzis un bildēs parādījis vārdos tik grūti formulējamo, varbūt pat iracionālo mūsu dzīves nestabilitātes un paradoksālā "ērtā diskomforta" (jo neviens taču šiem jauniešiem ar nazi pie rīkles nestāv, dzenot "ieņemt aktīvu dzīves pozīciju" vai pelnīt "vismaz kā bankā"!) eksistenci. Virtuozā formā kino to apcerējis Džims Džarmušs ar saviem mūžīgās ceļmalas tipiem; lai cik glaimojoši tas skan Poškum, bet tieši Džarmušs bija pirmais, kas nāca prātā, noskatoties Monotoniju.

Nākamais — tas no brāļiem Kaurismeki, kurš nevar un nevar iznīdēt savus mīļos "liekos cilvēkus", infantilos pieaugušos Helsinku pavārtēs (akurāt Monotonijas Rīgas, kas ir principiāli filmēta prom no tūristu maršrutiem — nemājīga un frigida), un, lūk, Poškus filmā viņi aug kā sēnes, nē, kā tējas sēnes — gļotaini bezformīgā čuru krāsas masā, visi nākamie kaurismekiskie "cilvēki, kuru nebija". Ne īsti uz Īriju aizbraukt spējīgi, ne īsti projektus izbīdīt — tik vien kā anekdotes par zaķīšiem dzenāt, rēkt, atlauzties, iedrinkot, kaljānu uzpīpēt, patusēt, pazīmēties, moška, ja veiksies, nokniebties un — kaut kur pamosties ar sāpoši dunošu galvu. Biezpiens, ne dzīve.

Tēli un tipāži

Šai ziņā filmas kvintesences tēli nav vis t.s. centrālie, kā enerģiskā lauciniece neizdevusies aktrise Ilze, kas labi apzinās savu "nevietu" pilsētā — ārkārtā filmogēniskā Iveta Pole, viņas bezcerīgi mīlošais lempītis draugs Ojārs (Varis Piņķis), lietišķā tusiņotāja māsīca Linda (Madara Melberga) vai rēcīgais pofigists — menedžera karikatūra Arčijs (Artuss Kaimiņš), bet kā konstanta ēna visiem nopakaļ velkošamies mūžīgais draudziņš Bogdans (Andis Strods), kura vēlmes, funkcijas, jēga un griba vispār filmā rit bez vārdiem — cilvēks mēbele, ar kura allažīgo fizisko klātbūtni visi ir apraduši, un būtu dikti savādi, ja šādi bogdani pēkšņi patiešām saņemtu paši sevi un savu labdabīgo gļēvumu aiz žaunām un aizlidotu uz Īriju. Paralēles ar Semjuela Beketa absurdi reālajiem tēliem — fikcijām ir nepārprotamas. Kā arī garīga radniecība ar latviešu jaunprozas labākajiem paraugiem, kas arī cenšas pētīt un apjēgt "marginālās pamatmasas" problēmas. Citstarp, mānīgi varētu šķist, ka Poškus filmā redzamie personāži ir neobligāti, taču tā kategoriski nav — izņemiet, amputējiet no šīs vienlaikus hermētiskās un atvērtās pasaules kaut vienu cilvēku, un filmas dramaturģijā būs robiņš. Līdzīgi ir ar filmas verbālo rindu jeb dialogiem — tiem ir ciešs sakars ar dzīvi, kaut gan skaidrs, ka intelektuāli formulētas dzīves atziņas, ko uzreiz varētu lietot, te neviens nebārsta. Dialogi, kas jau nu galīgs retums latvju kinematogrāfā, nav samāksloti, neslimo ar liekvārdību un iepriekšparedzamu gudrību.

Šķietamā parastĪba

Riskēšu apgalvot, ka Monotonijas magnētisms, par spīti tam, ka simtiem cilvēku — latvju kino nefanu klišejiski neapmierināti noelsīsies — bet tur taču nekas nenotiek! —, slēpjas, manuprāt, ārkārtīgi labestīgā filmas veidotāju skatpunktā uz savu varoņu ikdienas rosību, sauktu par dzīvi, un drosmē atzīt, ka visa Monotonijas "bezjēga" tikpat labi attiecas uz viņiem pašiem — kā uz jebkuru no mums. Ilustrācijai, ka filma nav par "viņiem", autsaideriem, lūzeriem un visādi citādi "alieniem — svešajiem", lai kalpo elegantā, smieklīgā un traģiskā epizode — "uz aktrisēm" ejošo meiteņu "uzpildīšanās" no liķierīša pudeles drosmei JRT sieviešu havajās. Ja tualetes spogulī jūs jūtu mulsumā (ārprāts, nu ko es te vispār daru?!) nesaskatāt savu ģīmi, jums, mazākais, nav humora izjūtas, par paškritiku nerunājot.

Monotonijā parādītie uzvedības modeļi ir universāli, un to šķietamā parastība (teiksim, epizodē Ilzes darbā — panīkušā bufetē ar viņas puiša ierašanos — brīnišķīga parafrāze par kaķa — peles, sievietes — vīrieša, mīlestības — greizsirdības rotaļām) ir tik simpātiska arī simtprocentīgās atpazīstamības dēļ. Filma rotaļājas arī ar savu improvizāciju imitējošo izskatu — tas, ka scenārijs un psihofizisko darbību plāns Monotonijā ir dzelžains, liecina kaut vai sīkā epizodīte laukos, kad Ilze tēlo, ka ir aizrijusies ar zivs asaku — hops, tas ir dramaturģisks āķītis viņas sūdīgajai aktrises karjerai, jo tikai iemīlējies Ojārs gatavs meitenei noticēt un mesties palīgā; skatītājs taču redz un zina: aizrijies cilvēks galvu negāž atpakaļ. Filmas dramaturģija nemelo pat detaļās.

Visbeidzot, Monotonija nav snobiska nedz pret varoņiem, nedz skatītājiem — negribi, neskaties. Paliec pie pārliecības, ka šie cilvēki un viņu dzīve uz tevi neattiecas, un jūties laimīgs. Ja vari — filmu noskatījies.
 

Comments

 
[User Picture Icon]
From:[info]sin
Date: 26. Janvāris 2007 - 11:27
(Link)

;DD

[User Picture Icon]
From:[info]martcore
Date: 26. Janvāris 2007 - 11:27
(Link)
tev būs jauns varonis?
[User Picture Icon]
From:[info]dienasgramata
Date: 26. Janvāris 2007 - 11:30
(Link)
es jau sen gribēju viņu ņemt par savu varoni
[User Picture Icon]
From:[info]putnupr
Date: 26. Janvāris 2007 - 11:28
(Link)
vinjhs necibo?
[User Picture Icon]
From:[info]martcore
Date: 26. Janvāris 2007 - 11:29
(Link)
lietotājs [info]sileens
[User Picture Icon]
From:[info]dienasgramata
Date: 26. Janvāris 2007 - 11:36
(Link)
beidz, [info]sileens ir BG
[User Picture Icon]
From:[info]putnupr
Date: 26. Janvāris 2007 - 12:03
(Link)
jaa! h
[User Picture Icon]
From:[info]putnupr
Date: 26. Janvāris 2007 - 12:03
(Link)
nu nee nee zinu ka sileens ir cits onkulis:>
From:[info]buks
Date: 26. Janvāris 2007 - 11:33
(Link)
Ak, kā Briseles mežģīnes! /skaudīgi/
From:[info]rakstnieks_nr1
Date: 26. Janvāris 2007 - 12:01
(Link)
nu a kāds var tā cilvēcīgi vnk pateikt, kādēļ daudziem patīk tāda acīmredzami sūdīga filma, kā Poškus monotonija?
[User Picture Icon]
From:[info]putnupr
Date: 26. Janvāris 2007 - 12:03
(Link)
taapeec ka Poshkus patiik varbuut
From:[info]rakstnieks_nr1
Date: 26. Janvāris 2007 - 12:12
(Link)
Naumanim? Nu labi, bet pārējiem? Jāatzīst, ka Poškus tomēr nav 21/190/85 modelis no top glamūra žurnālu vākiem.
[User Picture Icon]
From:[info]dienasgramata
Date: 26. Janvāris 2007 - 12:14
(Link)
forši džeki
[User Picture Icon]
From:[info]dienasgramata
Date: 26. Janvāris 2007 - 12:15
(Link)
man arčijs patīk
[User Picture Icon]
From:[info]aleja
Date: 26. Janvāris 2007 - 12:52
(Link)
pats tu sūdīgs
From:[info]rt
Date: 26. Janvāris 2007 - 17:52
(Link)
vot, vot - atkal...
pats nav redzējis, bet dirst prot! :)
[User Picture Icon]
From:[info]dienasgramata
Date: 26. Janvāris 2007 - 21:45
(Link)
kurš tad to neprot!
[User Picture Icon]
From:[info]siltavieta
Date: 26. Janvāris 2007 - 12:44
(Link)
man vislabāk patika tas, kas par to kairišu, psudienas ēdot lasīju un domāju domāju un neko nesapratu
From:[info]nephrite
Date: 26. Janvāris 2007 - 16:04
(Link)
Normunds Naumanis = Neaktuāls Nenoliedzami.

Nepabeigtā dienasgrāmata