aizeju, bļin, uz tūrfirmu, izpirkt internetā pasūtītās biļetes, nah, skatos, sēž čiksa, mirkšķina ekrānā, domāju, vo bļin, foršs darbiņš, sēdi cauru dienu cibā nah, saku, gribu izpirkt tās biļetes jopcik, ko pirms nedēļas internetā pasūtīju nah, šī klusītiņām sāk slīdēt pirkstu galiem pār klavieri bļin, pirmo reizi ko tādu redzēju, vispār it kā nepiespiež, tikai pārbrauc pāri un skatās visu laiku, it kā tur krānā kaut kās notiktu, tad paņem vienā rokā klausuli, bet ar otru turpina braucīt klavieri, nu bāc, es domāju, kas vēl par podiem, viņa prasa kādam klausulē tā klusi un maigi: tu paskatīsies? un klusē, tikai pūš trubiņā nah, tā paiet minūtes piecas, es jau sēžu stinguma krampi saķēris vēderā, visas pilsētu kartes pie sienām izpētītas nah, domāju, nu kas ir, dooh? ilgi vēl? un nah es nenopirku uzreiz, baigais virtuālais netokrāts bļin, skrien melnā vakarā ar sīknaudu pilnu kabatu pirkt kaut kādas biļetes, beigās vienalga tikai elektroniskais kods tiek piesķirts, vispār tikai ar uzvārdu var lidot nah, pasaki uzvārdu un lido, biļete skaitās, tā es domāju, līdz šī saka: man jums ir slikti jaunumi, bet man sākumā izklausās, ka "labi jaunumi", es jau domāju, nu, kas tad atkal? bet izrādās, ka viss kā parasti - slikti jaunumi ir tādi, ka tās biļetes nah ir par jopcik latiem dārgākas, nekā šie man pūtuši pīlītes internetā, tipa, gribējuši paziņot pēc tam ar īmeilu, bet samits hujamits iztraucējis. karoče, samaksāju tos 40 latus pa virsu, paņēmu kaut kādas izdrukas un aizgāju. tā ka es tagad esmu nato upuris, dooh!