dienasgramata:

Reiz sevi pieķēru pie tā, ka biju nopircis trešo vienas un tās pašas grāmatas izdevumu. Nē, ne jau kolekcijai. Man īsti nepatika iesējums un noformējums. Es meklēju to, kas atbilstu šai grāmatai vislabāk. Gadās taču tā, ka tu nopērc grāmatu, kuru jau sen esi ilgojies, tu gribi to izlasīt, taču nevari - grāmata neguļ rokās. Uz vāka kāds muļķīgs zīmējums vai arī papīrs par plānu. Tu lieliski zini, cik viegli ir sabojāt baudījumu. Ir bijuši gadījumi - tu izlasi grāmatu gariem zobiem un esi vīlies. Skaidrs, ka īsti labai grāmatai izskats nav būtisks, taču vienalga bail. Manas bērnības mīļākās grāmatas bija plānas, uz iedzeltējuša papīra drukātas brošūriņas no sērijām, kas centās aizraujoši stāstīt par zinātni un tehniku. Tās bija izdotas piecdesmitajos gados un pauda aizkustinoši optimistisku skatījumu uz pasaules iekārtojumu. Tā bija pasaule, kuru iespējams izteikt ciparos un uzzīmēt pāris vienkāršām līnijām tā, lai pat pirmklasniekam būtu skaidrs. Taču vienlaikus tā bija romantiska un noslēpumaina. Ikvienam bija atļauts aizlidot uz otru galaktikas pusi vai atklāt kādu vēl nezināmu ķīmisku elementu. Šīs grāmatas es lietoju kā lētas saulesbrilles no Centrāltirgus. Manā ciematā bija ķieģeļu fabrikas bibliotēka, pilna šādu brošūriņu - tālākajā plauktā pie saulaina loga.