es vakar pusdivpadsmitos braucu priekšpēdējā tramvajā un domāju, ka sajukšu prātā, nē, nevis tā, ka "šausmās domāju" vai "baidījos, ka", vienkārši konstatēju progresējošu šizofrēniju, pareizāk sakot, kvadrofrēniju klasiskā variantā - vienas mājas, kurās mani gaida, otras mājas, kurās mani gaida, viens darbs, kurš negaida, otrs darbs, kurš parasti jau ir nokavēts, cibu es nemaz neskaitu, tā jau tik atelpa, "patiesā es leknās ganības" - tā es domāju un braucu, tad pamanīju no tramvaja izkāpjam Alvja Hermaņa brāli ar ģitāru, viņš spēlē flamenko un basanovas, ja vajag, viņš atsperīgi izkāpa pieturā un pacēla galvu pāri tramvaja jumtam, paskatījās un pamāja ar roku, es turpināju viņa skatiena trajektoriju un ievēroju - ielas pretējā pusē mājas augšējā stāvā vienā logā dega gaisma un logā kāds sēdēja un gaidīja, tad kaut ko pamanīja un priecīgi pamāja ar roku, tāds neliels priecīgs siluets izgaismotā logā