Man nav bail no tā, ka pēc laimes seko nelaime, es to nekad neesmu tā piedzīvojis vai sapratis, man ir tikai reizēm bail, ka es nepietiekami izdzīvoju to, kas notiek tagad, ka es skatos garām, laižu gar ausīm, nenovērtēju un tā tālāk, tas pat arī nav saistīts ar kaut kādu nāves apziņu, bet drīzāk ar to, ka visu laiku notiek kaut kas cits, ka tieši šis nekad vairs nebūs, un es būšu to pieredzējis, bet nebūšu izdzīvojis. Tas pat ir visbriezmīgākais - ka man būs atmiņas par kaut ko skaistu, par šo mirkli, bet nebūs šī mirkļa pilnības izjūtas.