dienasgramata:

Mani besī ārā izvēles, nevaru izvēlēties, nē - man patīk, kad var "izvēlēties", bet nepatīk izdearīt pēdējo izvēli, labi zinot, ka pēc tam iespējams vilties, es gan zinu, ka parasti pēc tam nekas nenotiek, nu, vienalga, kāda bijusi izvēle, tāda vai šitāda, nekādas nav ne nožēlas, ne īpaša prieka vai lepnuma par savu izdarīto izvēli, tik un tā besī ārā kaut kāda atrašanās soli pirms iziešanas ārā. Pinkfloidi stāstīja, kā Antonioni, meklējot mūziku savai filmai Zabriski Point, visu laiku gribēja izvēlēties no vairākiem variantiem - pat tad, ja visiem acīmredzams, ka mūzika ir laba un tieši tāda, kādu šajā vietā vajadzētu, viņš to noraidīs, jo nebūs izvēlējies no divām iespējām vienu. Tā šie rakstījuši aizvien jaunus un jaunus variantus, bet paralēli to pašu darījuši puiši no Grateful Dead. Pēc Antonioni ir palikusi ne vien šī filma, bet arī pāris stundas brīnišķīgas Pinkfloidu mūzikas, kas bija izrādījusies nevajadzīga. Bet kas paliks pēc tevis?