dienasgramata:

Mani uztrauc homofobija, lai gan patiesībā, es neuzskatu, ka šie cilvēki ar izkārnījumiem kabatās ir homofobi. Īstenībā jau viņiem ir dziļi vienaldzīga tradicionālā ģimene un arī par kristīgām vērtībām viņiem ir visai attāls priekšstats. Lielākai viņu daļai ir pilnīgi vienalga, ko apmētāt - pie izdevīgas politiskās situācijas viņi itin droši apmētātu kādu mazskaitlīgāku kristiešu sektu, nodedzinātu krišnaītu labdarības virtuvi vai somāliešu bēgļu nometni, labprāt iekaustītu vecos labos ebrejus vai jaunatrastos arābus, tumšā vārtrūmē atspārdītu krievus vai latviešus, (tas, protams, atkarīgs no kompānijas), vai arī dedzinātu krāsnīs psoriāzes slimniekus, ja viņiem to ļautu, protams. Latentajiem krimināļiem ar kakām kabatās ir nepieciešami praidi, tie viņus baro un ielīksmo. Viņi kā tādi baciļi savairojas praidu laikā un tad pa ziemu pamazām atmirst. Tikai izturīgākie no viņiem turpina savās mājās pūdēt olas un krāt savus pašu izkārnījumus. Šie cilvēki nav likumpaklausīgi, viņi ir likumbailīgi, un iecietību viņos vairot ar izglītojošām valsts programmām nav iespējams. Viņus pārliecina skaidrs likums un precīza policijas darbība. (Es, piemēram, nesaprotu, kāpēc fiziskas vardarbības draudi, kas tika publiski izteikti presē un atklātās vēstulēs, netika novērsti tikpat operatīvi kā anonīma pušeļa zvans par bumbu skolā?) Bet skaidru likumu un precīzu policijas darbību veicina pārējās veselīgās sabiedrības noskaņojums (kurai jau nu ir pilnīgi vienalga, kurš, ko un ar ko). Sabiedrību ir iespējams audzināt un darīt iecietīgāku, bet tas notiek lēni un uzmanīgi. Tas jau notiek - ar labām filmām, ar mūziku un grāmatām. Ar sarunām un to pašu "klubu kultūru". Taču - ne ar praidu. Un tur man jāpiekrīt Lato Lapsam - ne iepriekšējā gada praids, ne šīgada kaunpilnā jezga nekādu iecietību sabiedrībā nav veicinājusi un nevarēja veicināt. Praids normālā Rietumu pilsētā ir līksme un provokācija - priecāšanās par to, ka sabiedrības iecietība homoseksuāļiem garantē izpausmes brīvību. Nevienā Amsterdamā vai Berlīnē praids netiek organizēts ar mērķi "veicināt iecietību" un "informēt sabiedrību", tā ir elementāra karnevāliska priecāšanās ar visu karnevālisko visatļautību (visdrūmākajos viduslaikos notika vēl trakāki un ne mazāk seksuāli karuseļi). Un es domāju, ka Latvijas problēma tomēr ir iegūta padomju traumas rezultātā. No vienas puses, tā ir psiholoģiska nespēja atgūties no pazemojošas apspiestības, kas tagad tiek projicēta uz jaunu paaudzi kā uz saviem bērniem ("Kas tad te tagad būs, ka pa ielu ies ar pliku krāniņu?!"), bet no otras puses - tas rūgtums, kas palicis, tā latviešu līdz galam nerealizētā atriebība krieviem un krievu līdz galam nerealizētā atriebība latviešiem, ko gan vieni, gan otri tagad mēģina vērst trešajā virzienā. Diemžēl, vienīgā iecietība, ko šis praids ir veicinājis, ir iecietība starp krievu un latviešu radikāļiem.