dienasgramata:

Aleksandra Baltā-Biseniece: Seksuālā maniaka piezīmes

Kāda vērtētāja piezīmes.

Biju pārliecināta, ka mani latviešu teātrī vairs nekas nespēj pārsteigt. Bet izrādās, ka spēj gan. Un vēl kā! Mihaila Gruzdova režisētais "Tango" Dailes teātrī.

Gadījums, kad gribas skaļi lamāties, bet, nekļūstot rupjai, jāizmanto kāda teātra kritiķa nu jau leģendārā frāze - vai tiešām teātra kritiķi ir tādas izbadējušās vistas, kam jāuzlasa jebkādas sēnalas, ko latvju teātra skatuve mums pakaisa priekšā?

Horhe Luiss Borhess - skan jau tīri iespaidīgi. Pietiekami, lai piepildītu stundu laika. Ko mierīgi varētu pavadīt mājās, lasot to pašu Borhesu. Jo saraustītie teksta fragmenti, kurās kādas sakarības-asociācijas-sasauces varētu sameklēt ja nu vienīgi Kafkas bezprāta gara radinieks, aizslīd garām kā treknai pīlei ūdens. Priekšnesums, ko par izrādi dēvēt būtu par daudz goda, atgādina vidusskolas žetonu vakara iestudējumu. Var kādu brīdi pavērot jaunos Dailes kursa aktierus plus Ivaru Auziņu, kuri šos tekstiņus runā. Aktieri tiešām dara, cik nu var - pilnīgā bezjēdzīgā, šļauganā scenārija tukšumā. Bez zemtekstiem. Ar dažām ēnu rotaļām un stingiem žestiem. Divi sarkani dermantīna krēsli un apkarinātas mironīga paskata žalūzijas, melni, bomzīgi kankari aktieriem. Tādas kā ambīcijas uz Nabadzīgā teātra estētiku, vai? Pirms ķeršanās pie sagrābstītajām Borhesa skrandām aktieri pēc iespējas dabiski un nepiespiesti cenšas atstāstīt skatītājiem sapņus (domājams, savus, bet patiesībā vienalga): "Es, bļā, eju uz Dailes teātri, kavēju, saprotiet, nu viss…" Vēl melnbaltas fotogrāfiju projekcijas, kurās aktieri notverti melnbaltās, melanholiskās bildēs. Tikpat saturiski sagrābstītas. Un ko te, lūdzu, dara Ilze Vazdika - cienījama un talantīga aktrise tomēr? Par Indru Rogu vēl būtu saprotams - kā nekā režisora dzīves un darba biedre. Sievietes-mātes stāvoklis jau ir visādi godājams un cinisms te ir pavisam nevietā. Ja vien viss neizskatītos pēc neveikla grūtnieču ekshibicionisma šova. (Nez kāpēc Evijas Kromules spēle "Tumšajos briežos" vai Katerīnas Zetas-Džonsas muzikālais šovs "Oskaru" ceremonijā neilgu brīdi pirms dzemdībām neizskatījās piedauzīgi.) Lai arī jāatzīst, ka tieši I.Roga lasa artistiski baudāmākos teksta monologus.

Tad vēl viens no aktieriem varen oriģināli pasludina, ka "mēs visi esam miruši un dzīve - tikai sapnis". Nuja - acīmredzot Dailes teātris uzskata par pašsaprotamu šādu negatavu poētisko hibrīdu izrādīšanu. Vai tiešām nebija iespējams nesagādāt skatītājiem neērtības un atlikt uz vēlāku laiku pirmizrādi? Lai gan - cik noprotams, iestudējums tapis ilgākā laika posmā un vēl paildzinātāks mēģinājumu process to vienalga neizglābtu no izgāšanās. Par baudu tiem mazohistiem, kuri izmisīgi pārcietuši Borhesa kapustņiku, laipni dota iespēja par savām mokām beigās noklausīties izcilu Artura Maskata padsmit minūšu skaņdarbu "Tango". Gan, diemžēl, kuslā "plastiskā atveidā" (Jurijs Vasiļkovs un Gunta Bāliņa). Ar kokainu puišu pāru mīcīšanos. Tā ka mierīgi varat noklausīties šo brīnišķīgo mūziku mājās - cerībā, ka ar tango nosaukumu nebūs saistīta šķērma sajūta.

Visu to pats režisors nosauc par "norisi, kas tapa un auga kopā ar dzīvi, tās pārmaiņām, piedāvājumiem un pārmetumiem, spēles ar skaņu, telpu, kustību, sapņiem". Jā, vēl ir arī tāds formulējums kā - "klaiņojums pa esības labirintiem". Ļoti jauki. Bet varbūt var spēlēties savā smilšu kastē. Un klaiņot vēl kaut kur citur. Un nevis skatītāju acu priekšå. Galu galā - izbojāts vakars. Un nevajag salkani vāvuļot, ka mūsdienās katrs pats var izvēlēties - iet vai neiet, skatīties vai neskatīties. Nav jau nekāda akciju sabiedrība vai bordelis, kur gribu - maksāju, negribu - nemaksāju. Publiska mākslas iestāde. Nepieklājīgs jautājums - pēc kādiem kritērijiem un par kādiem nopelniem KKF būtu jāfinansē šādas "norises"? Pat zem nosaukuma "teātra radošā laboratorija"? Kurš tad te ko rada? Pagaidām gan repertuārā vairāk par divām notikušajām izrādēm "norises" atkārtojumi nav paredzēti. Ja jau "laboratorijā" norisinās šādi eksperimenti ar skatītāju pacietiību, tad laikam tiek paredzēts, ka process ir svarīgāks par rezultātu. Jācer, ka šis "process" vismaz pašiem aktieriem bijis svētīgs. Skatītājiem arī - iespēja pārdomāt savu nākošo gājienu uz Dailes teātri. "Tango" gadījums būtu attaisnojams tikai tad, ja tas būtu bezmaksas pasākums "laboratorijas" interesentiem. Lieki piebilst, ka "laboratorijas" stundā paspēju divreiz iesnausties un arī pamosties citu skatītāju iztraucēta, kuri centās spraukties man garām, izrādes vidū pametot zāli, mulsi smaidot un attaisnojoties, ka sajaukuši zāles.

Bet patlaban vispār valda tāda dīvaina situācija, lai neteiktu vairāk. Teātris ir pašapmierināti pasludinājis, ka kritiķi ir intelektuāli maniaki, auksti maitas un pašapmierināti snobi, kas nevar atrisināt savas sasāpējušās seksuālās problēmas, aizraujas ar pārmērīgu masturbāciju un uzdrošinās prasīt no teātra (padomājiet tik!) Mākslu. Kaislības, emocijas, jūtas un ko tik visu vēl nē. Un vēl, dievs pasarg', uzdrošinās patstāvīgi domāt un salīdzināt! Tā vietā, lai uzmundrinātu un atbalstītu nabaga latvju teātra mūžīgos eksperimentus un nesaprasto režisoru meklējumus vai novadītu viņu ģeniālās idejas līdz publikai. Savukārt teātra darboņi ir šo maniakālo plēsoņu upurjēri, kuri dzīvo dzīvu dzīvi un kurus mīl un saprot vienkāršais skatītājs (kas tas tāds?). Tādēļ kritiķim vēlams izlikties par idiotu, kas neko pārmērīgu negaida, draudzīgi sist pa plecu pašmāju talantiem un uzklausīt nošņurkušo mākslinieku žēlabas. Būt savējam.

Var jau cilvēcīgi saprast, ka jābūt daudz mēsliem, lai izaudzētu rozi. Bet cik tad var vārtīties pa tiem mēsliem, ja roze kā nenāk, tā nenāk? Un kas tad ko brīnīties, ja puslīdz izglītots latviešu jaunietis pret teātri izturas labākajā gadījumā ir vīpsnājošu skepsi. Vai izvēlas apmeklēt Jauno Rīgas teātri, kur pret viņu vismaz neizturas kā pret provinces pajoliņu. Vai arī raksta teātra kritikas un regulāri apmierinās spoguļa priekšā. Vismaz kāds prieks!