dienasgramata:

...vajadzētu uzrakstīt tādu grāmatu, kurā cilvēki sarunājas dažādās valodās, tas ir, protams, vienā valodā, bet katrs šajā valodā saprot kaut ko citu, pareizāk sakot, nevis saprot kaut ko citu, bet grib pateikt kaut ko citu un tāpēc sanāk tā, ka viens otru nesaprot... veca, vientuļa sieviete, kurai šķiet, ka viss, ko viņai saka uz ielas, veikalā vai liftā, ir domāts pavisam savādāk, tas ir, viņa saprot, kas ir pateikts, bet viņa zina, ka ir domāts kaut kas cits, un nav saprotams, kas tieši... viņai šķiet, ka pasaulē valda dīvaina konspirācija, bet šī konspirācija notiek tikai valodas līmenī, tas ir, lai būtu pavisam slepeni, šai konspirācijai nav nekādu izpausmju reālajā, priekšmetiskajā dzīvē, tikai valodā, vārdos, tekstos... un viņa cenšas runāt arvien mazāk un mazāk... un vēl - divi cilvēki, kas stāsta par vienu un to pašu notikumu, mēs redzam, ka notikums ir bijis viens un tas pats, bet tiek izstāstīts pilnīgi atšķirīgi, tā it kā viens rakstītu savā nevienam nerādāmajā dienasgrāmatā, bet otrs - stāstītu izmeklētājam... nē, tas ir pārāk muļķīgs salīdzinājums, labāk tā - it kā viens stāstītu bērnam, bet otrs - savai mātei... vai arī viens stāstītu, neko nesaprotot, kas noticis, bet otrs - tā it kā pats būtu bijis katrā no cilvēkiem, kas darbojas šajā stāstā... un sanāk pilnīgi citi stāsti un pilnīgi citi cilvēki tajos.. un tikai beigās mēs saprotam, ka stāsts patiesībā ir par mums, tas ir, par to, kā mēs lasām šo stāstu, kuru var izlasīt gan tā, gan arī pilnīgi savādāk... vajadzētu tā uzrakstīt...