pasaule
par visu vairāk
pieder
tam,
kurš to
kā savu māsu
cieši tur

Es šodien visu dienu montēju skapi jaunajā dzīvoklī, atceļā nopirku speķi, rupjmaizi un alu, un domāju par to, kā es dzīvoju deviņdesmitajos. Pašā deviņdesmito gadu vidū, kad man bija tikko pabeigta augstskola, divi zīdaiņi, daudz darba - žurnālā (Rīgas Laiks), reklāmas aģentūrā, un es taču arī pasniedzu kaut ko - teologiem Austrumu reliģijas un visdusskolniekiem kultūras vēsturi, un vispār - pārmaiņas bija katrā solī, trauksmainie deviņdesmitie taču. Un tomēr atceros, ka tas bija mierīgs, apcerīgs laiks, kad varēju sēdēt visu vakaru ar draugiem (un kolēģi toreiz bija draugi), dzert šņabi un ēst rupjmaizi ar speķi, klausīties Ninu Simonu pirmoreiz mūžā un strīdēties līdz aizsmakumam par kaut ko absolūti svarīgu līdz pieciem rītā. Atcerējos, kā nupat biju ieskrējis uz vecgada pasākumu Rīgas Laikā. Bija šņabis, rupjmaize ar speķi, cilvēki, ar kuriem runāju bez pārtraukuma. Taču vairs ne par svarīgo. Par kaut kādiem niekiem. Un visu laiku tāda sajūta, ka tūlīt jāskrien tālāk. Ka nav laika.