Nepabeigtā dienasgrāmata


(bez virsraksta) @ 18:27

Nekas tā neuzdzen piepešas skumjas un vieglu ilgošanos kā pamests, aizputināts ceļa atzars kaut kur tālu laukos, tāds ceļš, kurš virzās taisni, tad strauji pagriežas, lai dotos kaut kur citur, bet skaidri redzams, ka īstais ceļš kādreiz agrāk turpinājies uz priekšu, tur, kur nekā nav, taisni uz priekšu ar vītoliem abās pusēs, un aizaugušām grāvmalēm, vilkuvālēm un kurkuļiem pavasaros, bet nu jau gadus trīsdesmit tur neviens nav braucis, tāds ceļš, kas palicis tikai domās, pareizāk sakot, tas tikai retajam ienāk prātā, un arī tu aizbrauc tam garām, aizbrauc un aizmirsti, pāri paliek tikai piepešas skumjas un viegla ilgošanās, kaut tev nebūtu nekur jāsteidzas, kaut tu būtu izkāpis un aizgājis līdz galam, pa to īsto ceļu..
 

(bez virsraksta) @ 23:26

mums jau neviens cunami nedos, mums, sērdienīšiem pietiek ar miglu
 

Nepabeigtā dienasgrāmata