Man ir vajadzīgi cilvēki. Daudz. Lielākoties, sievietes un meitenes, lai gan es zinu dažus puišus un vīriešus, kas man arī būtu absolūti nepieciešami. Pagaidiet, tas vēl nav viss. Man vajag, lai mani mīlētu. Lai ilgi un nesavtīgi, lai domātu par mani klusos vakaros un bezmiega naktīs, lai atcerētos par mani no rītiem un smagās pēcpusdienas kafijas pauzēs. Man vajag, lai es dzīvotu daudzu cilvēku galvās un vēderos, prātos un jūtās, ausu ļipiņās un pirkstu galiņos. Man vēl vajag, lai daudzi cilvēki par mani zinātu, lai viņi zinātu, ko es daru, ko domāju, kur man sāp un no kā es šovakar baidos. Man vajag, lai daudziem cilvēkiem es būtu svarīgs, nē, ne jau tā, ka svarīgāks par visu pasaulē, bet ļoti svarīgs. Man vajag, lai daudzi cilvēki būtu ar mani pat tad, ja viņi ir kaut kur tālu prom. Un nē, būtiskais te nav daudzums. Nav tā, ka man vajag daudz, vienkārši to cilvēku, kurus man vajag, ir daudz. Es zinu lielāko daļu šo cilvēku, taču man šķiet, ka viņu ir vēl vairāk - to cilvēku, kurus man vajag. Man tas ir nepieciešams kā cukurslimniekam insulīns vai kas nu tur viņam ir nepieciešams. Es taču neprasu kā Ahilejs - lai par mani atcerētos pēc trīs tūkstoš gadiem, es gribu, lai par mani atcerētos tikai tik ilgi, kamēr es esmu. Vai tas ir par daudz prasīts? Un nesajauciet, runa nav par kādu īpašu seksuālu pārmērību vai parastu godkāri. Tas, ko man vajag, patiešām ir cilvēki, nevis viņu sniegais apmierinājums, nauda, cieņa, statuss, nu, kas tur vēl? Es zinu, teeja teiks, ka tā ir lepnība. Bet, ja tas ir vienīgais, ko es patiešām gribu? Un vēl - ja tas ir iemesls, kāpēc es cenšos būt labāks, nekā es esmu. Ja tas ir iemesls, kāpēc es vispār esmu?

un vēl, lepnība taču būtu teikt, ka man nevienu no jums nevajag, vai ne?