uzrakstīt romānu par Štirlicu, kurš jau nez cik tur gadus pirms kara iefiltrējies SS, strādājis dienu un nakti, spīdzinājis cilvēkus, devis pavēles nogalināt un plānojis velnišķīgus militāros paktus ar dažādu valstu politiskajiem izdzimteņiem... un, galvenais - visus šos gadus sūtījis krieviem šifrētus ziņojumus, kurus tā arī neviens nekad nav spējis atšifrēt...

Kad dzejoli es savu pirmo uzrakstīju
Pie tevis atskrēju es, māmiņ, atceries
Viss drebošs, bāls un pats sev pretīgs
Kā ķirzaka vai nezkāds radījums
Bet tu man noglaudīji izpūrušo, miklo galvu
Un teici: tā tam arī jābūt
Tā būs ar tevi reizi mēnesī -
Un tev bij' taisnība un pat vēl vairāk -
Reizi dienā

(d.prigovs)

Atceries, māmiņ, bij' drūma februāra diena
Jā, februāris
Pa logu paskatījāmies no rīta - karogi
Ar melnām sēru lentēm
Un pusmastā
Es mazās lūpas savilku kā bērnam pierasts
Un tevī raudzījos, sak, neraudāt vai raudāt
Jā - neraudāt vai raudāt
- Raudi, raudi! - pieskāries tu manai noskūtajai galvai
Un aizgāji uz virtuvi
Es skaļi brēcu
Staļins miris

(d.prigovs)

Es biju maziņš puisītis
Un mani sauca par zaķīti
Un reiz pie mums bija ieskrējis
Sētā zaķītis īsts
Un visi kliedza: zaķītis! zaķītis! -
Bet tu tā stingri visiem pēkšņi pateici
- Lūk, šis ir īstais zaķītis! - norādot uz mani
Es nobālēju pat
Atceries, māmiņ


(d.prigovs)

Ak, kādi gadi - piecdesmitais, lūk
Un piecdesmit, lūk, pirmais! Otrais, lūk!
Jā
Māmiņ, atceries, reiz sētā bija nosists cilvēks
Un gulēja tas naktī, nenovākts
Un ilgi, ilgi raudzījies tu logā
Tad, kaut ko atcerējusies, tu it kā sāki lidot
Un piezemējusies virs viņa, noskūpstīji pieri
Pēc tam man sejā lidoji, kad sēdēju es logā
Un visu vēroju
Tu ienāci un, sakārtojot kleitu, atskatījies:
- Nu, žigli, žigli gulēt! - pateici un aizgāji
Pie sevis

(d.prigovs)

...reizēm taču gadās tā, ka tevī iekšā ir kāds kuņģa darbības traucējums, vai kāda čūla mutē, vai, teiksim, angīna, nu, kaut kas tāds riebīgs un slims, kaut kas, kas sāp vai ir netīrs, vai, piemēram, slikta elpa un gāzes, vai, šitais, nu, ir tāds aplikums uz mēles, vai, pilnīgi pietiek, ka pilna taisnā zarna un tas, nu, urīnpūslis, pilns, nu, tā, ka tu saproti - tevī iekšā viss ir sliktāk, nekā tajā pasaulē, kas apkārt, tu - netīrs, pasaule - tīra, tu sēdi stūrī un centies nepieskarties itin nekam, nedod dievs kaut ko sasmērēsi vai samaitāsi gaisu, tu esi šīs pasaules sliktākā daļa, bet reizēm atkal ir pilnīgi otrādi... un tu taisni vai nezini, ko ar to visu darīt...