- Labdien!
- Labdien..
- Vai Oļa būtu mājās? Es pie Oļas.
- Viņas šobrīd nav. Nav mājās.
- Tad es te mazlietiņ pagaidīšu. Drīkst, es te - uz maliņas? Apsēdīšos.
- Jā, protams. Jūs pie Oļas?
- Jā, es biju nolēmis viņu satikt.
- Labi, tad pagaidiet.
- Es jūs netraucēšu.
- Nē, jūs mani netraucējat.
- Bet ko jūs tur darāt?
- Es? Es kārtoju papīrus. Redzat, cik skaists balts papīrs?
- Parādiet! Kur?
- Šeit. Un šeit. Jums jāpienāk tuvāk, ja gribat redzēt.
- Jā. Skaists papīrs. Jums patīk kārtot papīru?
- Man patīk skaists, balts papīrs. Paskatieties uz šo! Redzat šīs te tievās, baltās līnijas papīrā?
- Kur? Vai te?
- Te... un te... pataustiet, cik tas plūksnains.
- Piedodiet, es pieskāros jūsu rokai.
- Nekas, tas bija patīkami.
- Jā? Tad es pieskaršos vēlreiz.
- Pagaidiet! Oļa var atnākt.
- Nē, izskatās, ka viņa vairs nenāks.
- Nenāks?

- Pastāsti kaut ko par sevi!
- Par sevi?
- Nuja. Es taču neko par tevi nezinu.
- Ko tu gribi zināt?
- Kur tu tāda radies?
- Es piedzimu.. pirms kāda laika. Kad es piedzimu, vecmāte iekliedzās: "Ak, Dievs, kādas šausmas!" un izlaida mani no rokām. Es biju zaļganvioleta un krunkaina.
- Cik krunkaina?
- Šitik te!
- Ja? Es pirmoreiz piedzimu divus mēnešus par ātru. Mani ieraudzījusi, vecmāte iekliedzās: "Velns parāvis!" un aiz bailēm iebāza mani atpakaļ.
- Tu arī biji briesmīgs?
- Nē, tāds pats kā tagad.
- Tu esi briesmīgs.
- Es zinu.
- Otreiz tu piedzimi pēc diviem mēnešiem?
- Nē, es augu stikla inkubatorā.
- Izaugi liels un saplēsi stiklu?
- Nē, patausti, jūti - te tas ir...
- Te?
- Jā... un vēl te...
- Zini, reizēm man arī liekas, ka pārējie ir... otrā pusē stiklam...