viņa iziet no mājām, viņa strauji dodas uz priekšu, tad apgriežas un iet atpakaļ, viņa paiet garām, neko neredzot, soļo liepu alejā, brīžiem sagrīļojas un turpina iet, neapstājoties pie nejauša taksometra, tad pāriet pāri ielai, nogriežas pa kreisi, iet uz priekšu, apstājas, atbalstās ar muguru pret mūra sētu, sameklē mobilo telefonu, kādam zvana, paiet pāris minūtes, tad viņa turpina ceļu, pāriet pāri ielai un nogriežas ap stūri, tur viņu gaida, viņu satiek un apsēdina uz trotuāra malas, apskauj un mierina, viņa pasēž brīdi, tad dodas tālāk, atkal apsēžas, šoreiz ilgāk, tad piepeši pielec kājās, kaut kur skrien, griežas ap sevi, skrien atpakaļ, pieliecas, viņu pietur un palīdz, tad ved tālāk prom, apstājas pie luksofora, iet pāri ielai, tuvojas durvīm, sameklē durvju kodu, viņa brīdi stāv atbalstījusies pret mājas sienu, tad ātri pazūd durvīs.. viss..

bieži vien ir tādi brīži, kad šķiet, pat nevis šķiet, bet tu skaidri zini, ka tas, kas ar tevi notiek, reiz jau ir bijis, turklāt bijis tieši tādā pat izskatā un veidā, bijis ne reizi vien un patiesībā tu jau sen esi pieradis pie tā, ka nekas jauns nav iespējams ne tikai tavās attiecībās ar citiem cilvēkiem, bet, kas pats briesmīgākais, arī tavās attiecībās ar sevi, un tu esi šeit jau nez kuro reizi un nav nekāda šobrīd, bet tie cilvēki, kas tev apkārt, nē, visbiežāk tas ir viens un tas pats cilvēks, tādos brīžos ir tikai viens cilvēks līdzās, kurš, teiksim, raud vai paslēpies aiz stūra un klusītēm kliedz klausulē, vai mēģina kaut ko paskaidrot vēl kādam trešajam, kurš ir iekšā klausulē vai varbūt stāv uz ielas un gaida, kad varēs satikt šo cilvēku un mierināt un glāstīt un turēt pie rokas, bet tu skaties sev priekšā, pat ne uz to cilvēku, kurš raud, nav taču iespējams skatīties uz cilvēku, kurš raud, bet tu skaties sev priekšā, apmēram piecpadsmit centimetrus no deguna un domā, nē, protams, tu neko nedomā, bet tev vienkārši negribas atzīties, ka tu truli blenz tukšumā, kas tev apkārt un tukšumā, kas sevī, tāpēc tu labprātāk iztēlojies, ka tu domā, un, ja kāds gadījumā tevi tajā brīdī redzētu, viņš nodomātu, ka tu kaut ko izmisīgi centies saprast vai izdomāt, bet tu vienkārši baidies aizvērt acis... aizvērt acis ir visvienkāršāk... aizvērt acis un redzēt sapņus...

Ветер, туман и снег.
Мы - одни в этом доме.
Не бойся стука в окно -
Это ко мне,
Это северный ветер,
Мы у него в ладонях.
Но северный ветер - мой друг,
Он хранит все, что скрыто.
Он сделает так,
Что небо станет свободным от туч
Там, где взойдет звезда Аделаида.

Я помню движение губ,
Прикосновенье руками.
Я слышал, что время стирает все.
Ты слышишь стук сердца -
Это коса нашла на камень.

И нет ни печали, ни зла,
Ни горечи, ни обиды.
Есть только северный ветер,
И он разбудит меня
Там, где взойдет звезда
Аделаида.