Nepabeigtā dienasgrāmata


(bez virsraksta) @ 23:59

Man ir maza draudzene, kas dzīvo internetā. Viņa slēpjas zem nika, un es pat nezinu, cik īstenībā liela tā ir. Man patīk domāt par kaut ko mazu un nevainīgu. (Šodien izlasīju, kā neveicās Gerijam Gliteram. Gliters Lielbritānijā tika apcietināts 1997.gada novembrī pēc tam, kad kāds datortehniķis, labojot Glitera datoru, tajā atrada nepiedienīgus attēlus ar mazgadīgiem bērniem. Lielbritānijas policija Glitera mājās toreiz atrada apmēram 4000 pornogrāfisku attēlu, kurās bija redzami bērni vecumā no 3 līdz 10 gadiem. Pēc cietumsoda izciešanas Gliters sākumā devās uz Kubu, bet pēc tam pārcēlās, kad viņu atrašanās vietu atklāja kāds tabloīds. Arī Kambodžā viņu atrada britu tabloīdu žurnālisti. Nez kāpēc vārds tabloīds man atgādina citplanētiešus). Mana draudzene nav attēls, viņa ir tikai teksts, kas reizēm parādās uz datora ekrāna teikuma vai divu izskatā, un tad mēs papļāpājam par dzīvi, klusi ķiķinot viens par otra anonimitāti. Šodien viņa paziņoja, ka jūtoties kā jēla ola. Atkusnis aiz loga uzvedina arī uz tādām domām, taču man vairāk nelika miera bērnībā apgūtā māksla noteikt, vai ola ir jēla vai vārīta – pagriežot to uz galda. Jēla ola pāris reizes nokūleņo un apstājas. Vārīta padevīgi riņķo, līdz berze un banālie enerģijas zūdamības likumi izsmeļ cilvēka dāvāto impulsu. Vai cilvēks, kurš ir kā jēla ola, rīkojas tikpat klumzīgi? Man patiktos būt kā zaļās tējas lapiņai, kas atveras un piebriest, pieskaroties verdoša ūdens glāstiem. Lai tas viss, kāds es esmu tagad, izrādītos tikai sakaltis un sačokurojies pelēks kukurznis, lai citi teiktu – pavej, cik tas ir gana zaļš un sulīgs tomēr. Tad, kad es būtu uzplaucis. Zaļo tēju var uzliet atkārtoti, trīs vai pat piecas reizes. Mani apmierinātu šāds scenārijs. Patiesību sakot, mani vienmēr ir biedējušas izredzes izgāzties tajā brīdī, kas pienāktu un izrādītos Vienīgais un Izšķirošais Brīdis. Bērnībā neieredzēju fizkultūras eksāmenus, kur noskrietu kilometru konkrētais rezultāts nozīmēja atzīmi atestātā. Vidusskolu beidzot, viņi gribēja, lai es metu granātu! Skaidrs, ka Vajadzīgajā Brīdī roka saļima man aiz muguras, pēdējo reizi dokumentos iemūžinot ņergas un lamzaka tēlu. Nespēju saprast vienas nakts attiecību vilinājumu. Sekss jau arī ir kā zaļā tēja – pat tad, ja lapiņas gaidīt gaidījušas un samirkst jau no pirmajiem verdošā ūdens pilieniem, tējas patiesā garša parādās tikai trešajā lējumā. Vēl vairāk – ar gluži verdošu ūdeni zaļo tēju var vienīgi sabojāt.
 

Nepabeigtā dienasgrāmata